Tvaiks un dubļi

Izskatās, ka viena no lietām, ko iemācīšos Erasmus semestra laikā, būs līšana pāri dažāda veida sētām un žogiem. Tā ir absolūti nepieciešama prasme, lai apgūtu un izpētītu Anglijas laukus un pļavas. Bet es līdz tam vēl tikšu. Vispirms par to, kā līdz tam vispār nonāca.

Viss sākās ar izbraucienu tvaika lokomotīvē. Prieks, ka britiem ir izdevies ko tik unikālu saglabāt un pāvērst par lielisku izklaidi. Pat stacijas ir saglabātas pēc iespējas tuvāk kādreizējam izskatam, ar veciem svariem, koferu ratiem un plakātiem.
Pēc īsa izbrauciena mēs izkāpām no vilciena kaut kur nekurienes vidū un uzsākām ceļu atpakaļ uz Lafboro. Ne jau pa šoseju vai kaut ko vismaz asfaltētu! Tāds nebija mērķis. Mēs pametām civilizāciju un devāmies tieši iekšā laukos un pļavās, izmantojot taciņas jeb public footpaths, kas ir atzīmētas tikai diezgan sīkā kartē. Nevarētu gan teikt, ka bijām ļoti gatavi kam tādam. Paulai un Niko bija vispiemērotākais apģērbs un apavi, kamēr Elza, Bens un es bijām botās / kedās un laimīgā neziņā par tuvākajās stundās gaidāmo.
Kaut gan mūsu ilūzijas par laisku pastaigu tika sagrautas ātri vien. Dubļi, dubļi, dubļi. Un pat ne tā, ka mazliet. Drīzāk tā, ka vietām būtu prasījusies laiva. Tad nu nācās improvizēt, lai saglabātu sausas un kaut nosacīti tīras kājas. Mēs lēcām, laipojām pa akmeņiem un zariem, veicām apkārtceļus, vilkām viens otru un pat līdām pāri sētām un pat dažām dzeloņdrātīm. Izklausās diezgan pabriesmīgi laikam, bet tas bija lieliski! Vismaz diena pavadīta aktīvi, jautri un smejoties, nevis sēžot pabā pie glāzes.
Beigās, kad nonācām atpakaļ civilizācijā un uz asfaltētiem ceļiem, tas bija vienkārši... garlaicīgi. Viegli un bez mocībām, jā, bet pēkšņi iešana vairs nebija jautra un katrs nākamais solis prasīja vairāk piepūles, nekā laušanās caur brikšņiem vai laipošana pa slidenu nogāzi. Izvēlieties grūtāko no ceļiem, mani mīļie! Tas ir daudz jautrāk, foršāk un sajūta pēc tam, kad esat to veiksmīgi pievārējuši, ir lieliska. :)
Un tagad laiks bildēm. Tās izsaka vairāk nekā vārdi, jo, lai kā es arī censtos, nav iespējams aprakstīt šī piedzīvojuma episkumu. Bildes dod labāku iespaidu, kaut gan arī tās ir vien plakani kadri no visa šodien piedzīvotā.

Šī ir vislieliskākā šokolādes kūka jebkad. Un tā mūs gandrīz piebeidza. Apēst ko  tādu pirms pārgājiena nav gluži spožākā no idejām.

Un ar šo viss sākās. Pēdējais skats atpakaļ uz civilizāciju.

 

 

  

 

 

* Lenny Kravitz - Are You Gonna Go My Way

Māju sajūta

Labrīt!
Šī diena man iesākas ar no mājām paņemtās tējas paciņas atvēršanu. Oh wow, cik ļoti var iepriecināt šī pierastā un iemīļotā garša! Izrādās, ka laimei vajag maz. :)

Šodien aprit pilnas trīs nedēļas, kopš dzīvojos pa britu zemi. Nekāda dižā un apaļā jubileja, protams, nesanāk, bet tomēr. Jocīgi, cik milzīgos ātrumos un tempos šīs dienas ir paskrējušas. Tas ir tieši tāpat, kā ar aizbraukšanu - it kā dienas un laiks pamazām iet savu gaitu, bet te pēkšņi BAM! un pagājuši trīs mēneši un es jau esmu UK. Tā arī tagad - pirmā nedēļa aizritēja pavisam lēni un nesteidzīgi, bet tad ieslēdzās paātrinājums un viss sāka notikt un... Nu jā. Domāju, ka mani sapratāt. Vienkārši līdz ar patīkamo sajūtu, ko dod no mājām paņemta mīļākās tējas krūze svešā valstī, man ir nākusi nepatīkama apjausma par to, ka palikušie 4 mēneši nemaz nav tik daudz. Skat - pēc divām nedēļām jāsāk nodod pirmie reporti, tad pavasara brīvlaiks, tad vēl mēnesis, tad atkal reporti, eksāmeni un... viss. Nē, es atsakos domāt par to "viss" daļu. Man jau tagad negribas, lai šis piedzīvojums beidzas.

Man ir māju sajūta. Esmu apradusi ar šo dzīvi, ar cilvēkiem ap mani, veidojas sīki ikdienas paradumi, pilsētas ielās un campusā ir zināmi mīļākie un īsākie maršruti, istabas sienas un plaukti apaug ar lietām, skapī parādās kāds jauns apģērba gabals, atvilktnes pildās ar papīriem un piezīmju siena virs galda vairs nav vienmuļi balta un tukša. Taisnība, māju sajūta nerodas no lietām, bet mani priecē, ka istaba tagad izskatās vairāk pēc vietas, kur kāds reāli dzīvo, nevis tikai uzturas uz laiku. Bet visvairāk prieks par cilvēkiem ap mani. Liekas, ka no visiem, kurus es tajā pirmajā starptautiskajā iepazīšanās vakarā varēju satikt, es esmu satikusi un sadraudzējusies tieši ar vistrakākajiem, jautrākajiem un foršākajiem. Kaut gan laikam tāds tādu atrod. :D

Šodien divas lekcijas, un vakarā (beidzot!) notiek 2. semestra Erasmus ballīte. Laikam tur mēs beidzot satiksimies visi, citādi parastajās ballītēs un pasēdēšanās vienmēr vismaz divu iztrūkst. Bet šovakar... Nē. Tas ir must-attend pasākums.

* Prāta Vētra - Tavas Mājas Man Azotē

Venēra nekurienē

Šoreiz trakā ideja nāca tikai un vienīgi no manis. Bet tā izvērtās par tiešām lielisku dienu.

Redziet, es jau pirms aizbraukšanas biju pētījusi campusa karti un atradusi vienu ārkārtīgi mistisku un intriģējošu objektu tajā. Vai arī pareizāk būtu teikt punktu. Punktu netālu ārpus pilsētas robežām, pilnīgi zaļā laukā, bez jebkādiem tam pievedošiem ceļiem un ar uzrakstu zem tā "Temple of Venus". Neizskatījās pēc plaši apmeklētas tūristu atrakcijas, bet likās gana interesanti, lai mani pamatīgi ieintriģētu.
Pēdējās divās dienās laiks šeit ir bijis tik tiešām lielisks - sauss, silts, ne ļoti vējains un saulains. Īsts pavasaris. Nolēmu, ka labu laikapstākļu gadījumā varētu mēģināt šo noslēpumaino punktu atrast, un piedāvāju tādu kā "hiking adventure" arī kompānijai. Cilvēki atsaucās un tā nu šorīt mēs četratā, bruņojušies ar tieši vienu cepumu paciņu, toties veseliem 4 fotoaparātiem, devāmies ceļā.

Laiks bija brīnišķīgs un tik ļoti pavasarīgs, ka ātri vien nācās atbrīvoties no šalles un atvērt mēteli, kaut gan jau tā nemaz nebiju biezi apģērbusies. Pļāpājot un soļojot laiks paskrēja gana ātri un attālums arī nebija nemaz tik liels, kā pēc kartes varētu likties.
Izrādās, ka mistiskais Temple of Venus ir jokaina apļveida celtne ar kolonnām, kas tik tiešām atrodas praktiski nekurienes vidū un nezināmu iemeslu dēļ ir pat iežogota. Bet bija forši tik un tā. Svaigs gaiss, zilas debesis, lauki un zāle apkārt, lieliska kompānija un nekādas steigas. Lieliski pavadīta diena.
Pēc kriiiiietni garas pastaigas pa laukiem, privātīpašumiem un atgriešanās civilizācijā jeb Lafboro ielās, mēs nonācām bārā (kāds brīnums), lai paēstu un atpūstos. Nu es beidzot esmu mājās, diezgan nogurusi, bet neapšaubāmi laimīga.

Zemāk daži kadri no pastaigas un fotoaprātu kaudzes:

Jā, tā nelielā celtne starp kokiem arī ir tas mans iedomātais galamērķis.

Random celtne nekurienes vidū. Bet viņiem ir satelīta šķīvis. Awesome!

Viņiem ir oranžas pēcpuses. Visam baram bija.

Pastaiga atdūrās pret slēgtiem vārtiem un ļoooti garu atpakaļceļu, lai tiktu tiem garām. Mēs it kā zinājām, ka klīstam pa kāda privātīpašumu, tomēr viss beidzās veiksmīgi. Un apkārtceļa vietā mēs vienkārši izvēlējāmies vārtiem pārkāpt.

Es esmu laimīgs susurs. :)

Rīta izklaides

Pēdējo 24 stundu laikā trīs ugunsgrēka trauksmes. Nu labi, divas, jo viena bija plānots izmēģinājums. Bet tas tik un tā ir daudz par daudz. What the hell???

Vakar desmitos no rīta uz brīdi ieslēdzās sirēnas, bet tas ir normāli, jo trešdienu rīti ir laiks, kad tās vienmēr izmēģina. No suprises there. Pamosties, nolamājies un guli tālāk.
Vakarnakt ap vieniem / diviem pēkšņi tika pārtraukta ballīte Students Union ēkā. Dīdžejs nogrieza mūziku, un darbinieki sāka visus dzīt ārā. Ironiski mazliet, bet tas notika tieši brīdī, kad jau biju nodomājusi iet uz māju pusi. Lieliski, es savā blondīnes prātiņā vispirms nodomāju, es tik pa ceļam paņemšu mēteli no 2.stāva un pēc desmit minūtēm jau būšu gultā! Nekā. Augšā uz otro stāvu nelaiž un tas beidzās ar kādām 15 minūtēm, stāvot ārā aukstumā un slapjumā. Nosalām diezgan.
Un vēl - ja atceraties vienu no britu dīvainībām, kuru pieminēju savos pirmajos ierakstos? Nu jā. Šis trakums ir vēl uzskatāmāks, ja pavēro publiku ierodamies pasākumā. (Un es šobrīd pat nerunāšu par meiteņu kopumā padrausmīgo gaumi valkāt bezjēdzīgi augstus papēžus vai vismaz platformu (vakar pat sniga, dieva dēļ!) un izkrāsot sevi labākajās indiāņu kaujas krāsojumu tradīcijās). Meitenes nāk tajos nežēlīgi īsajos šortos, kas tikpat labi ir apakšbikses, svārkos, bieži pat bez zeķbiksēm un pavisam noteikti bez virsjakām. Labākajā gadījumā viņām ir plānās jaciņas, ko normāls cilvēks izvilktu no skapja ne ātrāk par maiju. Bet ārā ir februāris!!! Situācija ir drusku labāka ar puišiem, bet tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu garderobe pat ballītēs bieži ir apģērbs ar garām rokām. Tomēr arī viņiem virsjaku nav. Mēs, erasmusieši, kaut arī lielākoties atbraukuši no aukstākām valstīm kā UK, nespējam beigt par šo brīnīties.
Bet jā es aizpļāpājos. Stāsts bija par uguns trauksmēm. Pirms pusstundas mani no gultas izcēla trauksme, kas neapklusa uzreiz pēc pirmās iegaudošanās, kā to dara izmēģinājuma trauksme. Nu ko, pusaizmigusi lecu no gultas ārā, pa tumsu sameklēju maku, telefonu, ietinos mētelī, kājās botas un dodos vispārējās plūsmas virzienā. Sajūta izteikti nepatīkama - ej, kur visi, nezini, kas notiek, un ceri, ka nav noticis nekas reāli slikts. Visi aizgājām uz kopējo atpūtas istabu, kas atrodas pāri ielai, un tur mūs sagaida koju priekšnieks, lai parunātu ar mums par pēdējā laikā saņemtām sūdzībām par troksni un pārtikas speršanu no ledusskapjiem. Un viss! Vai tāpēc vajadzēja izcelt no gultām pusastoņos no rīta ar ugungrēka sirēnu? Es vēl būtu varējusi gulēt krietnu stundu! Skuju, Anniņ!

Njā. Teikt, ka šobrīd neesmu labākajā omā, būtu pamatīgs understatement. Tā kā man vēl ir pusotra stunda laika līdz brīdim, kad jātaisās uz lekcijām, tad laikam jau būtu īstais laiks iet pēc tējas un maizītēm ar šoko krēmu. Tas parasti uzmundrina. Katrā ziņā dienas iesākums ir visnotaļ... straujš. :D

Edit (plkst. 12:08): Pirms brīža dabūju nākamo trauksmi - izrādās, ka departamenta ēkā šodien ir sirēnu izmēģinājums. Varbūt nu jau pietiks? That makes it 4th in 25 hours. A bit too much, I think.

Kļūst tikai labāk...

Tikai divas pavisam īsas piezīmes šodien:

Lekciju laikā izklausās gluži kā teātra izrādes laikā - nepārtraukts klepošanas maratons. Iesaistās arī pasniedzēji. Protams, ka mirkli pēc šīs domas noformulēšanas un izteikšanas, es pati noklepojos. Kā gan savādāk?

Šodien arī sastapts pirmais nelaipnais cilvēks - sieviete, kas vienā no daudzajiem universitātes ēstūžiem novāca traukus. Kaut ko uzrūca, noglūnēja un aizgāja, it kā mēs personīgi būtu viņu apvainojušas. Elzas reakcija - o, jūtos tieši kā mājās. :)

* The Black Keys - Gold On The Ceiling

Notingema, pieklājība un valodu lietas

Vakardienas izbrauciens uz Notingemu bija nudien lielisks. Pilsēta ir skaista, lietus nelija (kas pats par sevi jau ir izcili) un nevarētu vēlēties vēl labāku kompāniju. Sākt dienu ar kafiju (tēju man) tirdzniecības centrā un nobeigt to, pavadot 4 stundas pabā un vienkārši pļāpājot par visu. Grūti iedomāties labāku noslēgumu šai ekskursijai. Zemāk daži kadri no tās dienas:

Pēc tam ballīte pārcēlās pie manis. Izrādās, ka es neizskatos pēc tipiskas Rammstein cienītājas, tāpēc viesi mazliet nošokējās par to, ka manā mūzikas pleilistē krietni bieži parādās šī mūzika. Vēl uzzināju, ka man esot laba vācu izruna ar latviešu akcentu, kas savukārt nošokēja mani, zinot, ka vācu valodu nekad neesmu īsti labi pārvaldījusi, nemaz nerunājot par gramatikas niansēm. Kultūru un valodu apmaiņas ietvaros mēs ļoti cenšamies iemācīties vismaz vienu vārdu visās mūsu valodās un šis vārds ir "Priekā!". Cik nepārsteidzoši, es zinu. :D
Vēl kā diezgan vienbalsīgs spriedums mums visiem nāca atziņa, ka kļūstam arvien līdzīgāki britiem vismaz vienā no viņu daudzajām dīvainībām. Going British or native, tā mēs to saucam. Zem šī apzīmējuma slēpjas ārkārtīga pieklājība. Krietni biežāk nekā katrs/-a savā valodā mēs tagad lietojam tādus vienkāršus, bet brīnišķīgus izteicienus kā "excuse me", "please", "thank you", "sorry", "have a nice day" un (mans personīgais favorīts) "you are welcome". Laikam nekad neesmu bijusi tik pieklājīga.

Un vēl pēdējais novērojums no vakardienas. Visu dienu un krietnu daļu nakts pavadīju runājot angliski, lai secinātu, ka pēc tam, mēģinot runāt vai pat domāt latviski, nākas krietni piedomāt, lai ārā nenāktu angļu valoda. Ir grūti pārslēgties uzreiz atpakaļ. Bet to es noteikti ierindoju pie pozitīvajām lietām. :)

*Calvin Harris - Feel So Close

Uzņemam apgriezienus

Nu tā. Esmu veiksmīgi atgriezusies no "International students induction" un varu teikt, ka beidzot man ir Erasmus sajūta.

Kompānija raiba - ir daudz vāciešu / austriešu, itāļu un studentu no Āzijas. Ar visiem nemaz parunāties un iepazīties nesanāca, bet viss beidzās ar to, ka bariņš mūsu nonāca pilsētā, aiz bada metās paēst ķīniešu nūdeles un beigās arī uz bāru...
Tā kā es alu nedzeru, tad bārā paņēmu šņabi ar kolu. Austrieši vienbalsīgi nolēma, ka esmu krieviete vai vismaz pa pusei krieviete. Un nelīdzēja nekādi skaidrojumi. Nekas, gan es viņiem iegrozīšu smadzenes pareizi. *uzrota piedurknes*
Latviju tik tiešām visu laiku jauc ar Lietuvu un pagāja laiks, līdz man izdevās vāciešiem ieskaidrot par mums, jo es biju piemirsusi, ka viņiem ir Lettland, nevis Latvia. Bet viss beidzās veiksmīgi un tagad vismaz dažiem par to kaut kāda apgaismība.

Ir ļoti amizanti vērot, kā pēkšņi visi viens otru krustu šķērsu sāk pievienot Facebook'ā. Un kļūs tikai labāk.

Rīt ir lekcijas, tāpēc laikam jāiet gulēt. Un rītvakar ir ballīte, tāpēc noteikti jāiet gulēt. Cheers!

* Prāta Vētra - Lantern

Pirmais ieskats

Es joprojām neesmu kārtīgi pieķērusies fotografēšanai, bet pavisam dažus kadrus no pirmajām 5 dienām šeit varu atrādīt.

Pirmais vakars - iepriekš minētā garšīgā sula (kuru patērēju arī šobrīd), jokaini  konditorejas izstrādajumi (izskatās labāk, nekā garšo) un 7 Psychopaths

Istabiņa

Un te es dzīvoju :)

Ūdens trubas - pa mājas ārpusi? Brits - y u no be  reasonable? 

Random ieliņa pilsētā

Netīšām uzdūrāmies šai burvīgajai celtnei.

Dienas atradums

Un dienas nesavaldība. :D

 Tas tā. Kad būs kas vairāk, tad noteikti kaut kur parādīsies. Pagaidām - atā!