Tagad esmu pārāk miegaina un domīga, lai uzrakstītu kaut ko dziļi vispārinošu un noslēdzošu šai piecu mēnešu epopejai. Gan izvērstākas pārdomas un atziņas šeit vēl parādīsies, tiesa, jau no LV. Ko varu pateikt pagaidām:
Man ir skumji, ka šis manas dzīves periods ir beidzies. Esmu piedzīvojusi daudz jauna un interesanta, pārvērtējusi krietnu daudzumu savu uzskatu un vērtību un uzzinājusi ļoti daudz pati par sevi. Ne vienmēr bija viegli, bet tas piederas pie lietas, un pat visgrūtākos brīžus tagad atceros ar mīļumu un smaidu. Un man pat nav nevienas viscaur sliktas atmiņas. Ir tikai mazāk patīkamas, bet sliktas - nevienas. Man pietrūks Lboro, pietrūks Erasmus dzīvesveida, pietrūks visu iepazīto cilvēku un jo īpaši to, kurus tagad saucu par draugiem vārda vistiešākajā nozīmē, pietrūks UK un britu, pietrūks šī laika un šīs manas dzīves.
Bet tajā pašā laikā - esmu laimīga atgriezties mājās un ar optimismu un apņēmību skatos uz priekšu. Tur sāksies jauna dzīve, gaidīs jauni izaicinājumi un sasniedzami mērķi. Būs arī viss pierastais, pazīstamais un vecais, bet pat tas tomēr būs savādāk, jo es pati vairs neesmu gluži tas cilvēks, kas pirms pieciem mēnešiem pameta LV. Es tagad varu ar lepnumu teikt - "Es esmu Erasmus", un lai nu katra paša ziņā paliek tas, ko šie vārdi ietver. Es zinu, ko tie nozīmē man, un tas arī ir mans lielākais ieguvums no šī.
<3 Lboro & Erasmus!
