Nu tā. Es esmu atpakaļ no Skotijas, beidzot izgulējusies, beidzot nesalstu un beidzot saņēmusies uzrakstīt par saviem piedzīvojumiem. Un šis būs kind of traki garš stāstījums.Gāja ļoooooti jautri un forši. Es ar pilnu pārliecību saku, ka šis bija labāk par Londonu. Jā, Londona bija mans sapnis jau kopš vien sevi atceros, bet šis bija daudz jautrāk, interesantāk, draudzīgāk un visādā veidā labāk. Bet par visu pēc kārtas.
Ceļojums sākās agri no rīta - autobuss no Lboro izbrauca neilgi pēc astoņiem. Gājiens pa piesnigušo pilsētu līdz pieturai bija tāds drusku sirreāls - botas, sniegs un apziņa, ka ir marts un pavasaris. Pavisam jokaini, jo galīgi nelikās pēc pavasara. Kad visi bijām savākušies pieturā un gaidījām autobusu, es vēroju savus draugus un centos saprast, kāds mantu kalns ir vajadzīgs 4 dienu izbraucienam.
Redziet, man bija zināmas bažas par šo pasākumu. Es, tikai viena meitene, un četri puiši. Manas smadzenes pašas no sevis saģenerēja kaudzi ar stereotipiskiem pieņēmumiem par to, kā tagad nu viņi mani apcels, kā es vienmēr palikšu pēdejā un visvairāk cacošos. Protams, tam nebija nekāda pamata, bet manam blondajam prātiņam ir tieksme uz pārspīlēšanu un pārāk lielu visa apdomāšanu. Tad nu arī es biju paņēmusi minimālo daudzumu ar drēbēm un lietām, lai nebūtu par bremzi un sliktu tūristu, un visa mana bagāža kopā aizņēma apmēram 2/3 manas ne pārāk lielās mugursomas. Tas ir ļooooti ekonomiski, zinot, ka parasti es visu paņemu par daudz ar domu "ja nu ievajagas". Un pēc visa tā es pieturā redzu divus no biedriem ceļotājiem arī ar mugursomām, bet otrus divus ar koferiem! Še tev nu bija kopējā vienošanās "Guys, let's pack as lightly as possible".
Pēc dažām pirmajām stundām autobusā aiz loga sāka parādīties pakalni un pat kalni, kā arī sniegs pazuda, debesis noskaidrojās un sāka spīdēt saule! Lieki teikt, ka tas uzreiz uzlaboja manu garastāvokli, kas jau tā nebija slikts, par vēl krietnu devu.
Birmingemā mums vajadzēja pārsēsties citā autobusā, un bija stunda brīva laika. Vislabākajās studentu un tūristu tradīcijās mēs uzreiz pēc izkāpšanas no autobusa devāmies pa taisno uz informācijas centru, lai pajautātu, kur ir tuvākais McDonalds. Tas ir briesmīgi, jā, mēs zinām, bet tāpēc ne mazāk uzjautrinoši. Paši par sevi nosmējāmies tā, ka tik turies. Pēc ieturētas maltītes atgriezāmies stacijā, lai sāktu otro un pēdējo ceļojuma posmu - 7 stundu braucienu līdz Edinburgai. Autobusa vadītājs krietnu brītiņu pavadīja, stāstot, kā brauks, kādi ir noteikumi, un vismaz 4 reizes novēlot mums atslābināties un izbaudīt braucienu. Patīkami, protams, un tā UK dara krietni daudzi starppilsētu autobusu šoferi. Viena lieta gan - viņš runāja ar pamatīgu skotu akcentu, un mēs ar nelielu izbīli apjēdzām, ka nesaprotam lielāko daļu no viņa teiktā, tikai pašu galveno domu. Laimīgā kārtā, turpmākajās dienās mums netrāpījās neviens ar tiiiik pamatīgu skotu akcentu, lai mēs nespētu uztvert runāto. Bet iespējams pie vainas bija autobusa skaļruņi, kas pakropļoja balsi un izrunu.
Vienā no pieturvietām tapa šīs bildes:
Kaut gan ideja mums ir nākusi prātā jau iepriekš, mēs to ļoti bieži apspriedām tieši šajā ceļojumā un pārbraucienos autobusā - mums vajag vārdnīcu. Esmu jau minējusi, ka kultūru apmaiņas ietvaros mēs "mācām" viens otram dažādus vārdus un frāzes savā valodā. Šī izklaide ir attīstījusies līdz domai, ka jāizveido vienotā angļu - itāļu - vācu - latviešu vārdnīca. Papildus standartfrāzēm "sveiki", "paldies", "lūdzu", "uz redzēšanos", "priekā" un "labu apetīti" plānoti arī mūsu papildinājumi: "zagt", "uzmanies no lapsām", "ar labunakti" un vēl visādas blēņas. Kā bonuss paredzēta lamuvārdu izlase un arī mini izlase mūsu siržulauzējiem: "tu esi jauka", "tev ir skaistas acis", "kā tevi sauc", "vai var ar tevi padejot" un vēl kaut kas par istabām un viesnīcas numuriem. :) Daļu no šī mēs jau esam apguvuši, bet labāk pierakstīt un apvienot to visu. I pašiem neaizmirsīsies, i nākamajām paaudzēm noderēs. :)
Iespējams aizķēries pie frāzes par lapsām. Tas ir iekšējais joks, kas caurvija šo ceļojumu un noteikti turpināsies arī pēc tā. Redzi, lapsas ir visur, zina visu un ir lielākais bieds. Lapsas mūs novēro, mums uzglūn un gaida iespēju, lai uzbruktu. Vēl lapsām ir līgums ar kaijām un krabjiem, kas izpilda lapsu funkcijas debesīs un zem ūdens, un es, iespējams, esmu maskējusies lapsa. Nav brīnums, ka mēs gandrīz nomirām aiz smiekliem, kad vienā no tūrēm gide papildus ierastajiem noteikumiem lika uzmanīties no lapsām. Bet es sapratīšu, ja šī mana stāstījuma daļa paliks nesaprasta. Iekšējie joki ir un paliek iekšēji.
Kopumā gan tas bija garš un mokošs brauciens cauri pusvalstij. Es pavisam noteikti dodu priekšroku mazai un kompaktai valstij pret tik lielu kā UK. LV vismaz visu var sasniegt maksimums 4 stundu laikā, kamēr te mēs braucām visu dienu.
Sākot ķemmēt bārus vakariņu meklējumos, mums nācās vilties. Lielākajā daļā vietu ēdienu vairs nepasniedza, tāpēc ar vieglu izmisumu jau sākām apdomāt vārdā neminamo vietu, kuru jau no rīta Birmingemā apmeklējām, kā alternatīvu vakariņām. Laimīgā kārtā tik tālu nenonāca un mēs atradām visnotaļ jauku vietu, kur kārtīgi paēdām, lai pēc tam nesteidzīgi dotos atpakaļ uz hosteli. Izmetām mazu loku pa tuvāko kapsētu (kopumā bijām vismaz četrās kapsētās) un papriecājāmies pa naksnīgo pilsētu.
Pa to laiku hostelī bija atgriezušies pārējie istabas biedri un aizgājuši gulēt. Mēs to, protams, nezinājām, tāpēc viņus pamodinājām. Šķiet, ka tā bija viena no skaļākajām ienākšanās istabā jebkad. Mēs mēģinājām būt klusi, goda vārds, un neslēdzām iekšā gaismu, tāpēc viss, protams, kļuva vēl skaļāks un prasīja divreiz ilgāku laiku. Brīkšķēja, brakšķēja, krita, būkšķēja, čukstēja, lamājās un čīkstēja. Es tiku līdz gultai pirmā un (atļaušos piezīmēt) visklusāk. Pamazām mēs visi beidzot bijām puslīdz pa tumsu tikuši galā ar savām mantām un nonākuši līdz gultai, tikai viens no mums vēl krietnu pusstundu staigāja apkārt un kaut kādu iemeslu dēļ bremzēja.
Pagāja laiciņš. Mūsu pamodinātie istabas biedri jau bija atkal iemiguši, mēs paši jau bijām uz iemigšanas robežas, bet tad te pēkšņi... Gaisma! Izrādās, ka mēs nebijām pēdējie, kas tajā vakarā ieradās uz gulēšanu. Bija vēl divas meitenes, bet, atšķirībā no mums, viņas vienkārši iemaršēja un ieslēdza gaismu. Visi pamodās, piecēlās sēdus un centās saprast, kas notiek. Viņas tik ķiķināja, mulsa, "piedodiet, atvainojiet, mēs tūlīt, piedodiet", bet visi vienkārši sēdēja un gaidīja, līdz viņas sakasīsies un beidzot izslēgs lielo gaismu. Man kaut kā tas viss likās ļoti uzjautrinoši, tāpēc es klusītīņām smējos visas apmēram 15 minūtes, kamēr viņas beidzot nodzēsa gaismu un varējām atgriezties pie gulēšanas.
Nākamā diena sākās agri. Devāmies tādā pašā bezmaksas tūrē pa pilsētu kā Londonā.
Hmm, es tā arī neuzrakstīju izvērstu postu par Londonu, tāpēc man ir sajūta, ka drusku jāpaskaidro. Piedodiet par šo atkāpi, bet viena rindkopiņa vairāk šim jau tā traki garajam postam nekaitēs, un es ticu, ka šī informācija jums nākotnē varētu noderēt.
Kompānija ir Sandeman's New Europe. Ideja vienkārša - bezmaksas staigājamā tūre, kas notiek divreiz dienā no noteiktām vietām pilsētā. Tā ietver galvenos tūrisma objektus un gida stāstījumu. Tūres beigās vari iedot gidam tādu kā dzeramnaudiņu, kas arī ir viss, ko tu samaksā par dažām lieliski un interesanti pavadītām stundām. Ja negribi - nemaksā, neviens naudu neprasa. Ja uzskati, ka tūre bija laba, tad novērtē to ar dzeramnaudu. Gidi ir brīvprātīgie, un nevienā brīdī tūres mērķis nav izspiest no tevis naudu. Esmu izgājusi 4 šīs kompānijas tūres (2 bezmaksas un 2 maksas) un ne reizi neesmu vīlusies vai bijusi garlaikota.
Tūre bija lieliska. Gids bija atraktīvs puisis, kas daudz jokojās un izstāstīja daudz interesantu lietu gan par pašas Edinburgas, gan Skotijas kā tādas vēsturi. Vienīgais mīnuss bija aukstums. Laiks kā tāds bija auksts, plus vēl vējš, plus ilgstoša stāvēšana uz vietas... Bija tik auksti, ka es pat necentos vilkt fotoaparātu ārā un kaut ko bildēt.
Par pašu Edinburgu - man tur ļoti patika. Un jau atkal - labāk nekā Londonā. Ir grūti ietērpt vārdos sajūtas, bet tas, ko es varu pateikt - Edinburga ir daudz labāka un skaistāka. Pilsētai ir zināms raksturs, kura trūka Londonai ar tās milzīgajām stikla ēkām, kā arī tā tik grūti notveramā un man tik svarīgā vēstures elpa bija jūtama katrā solī, ēkā un ielas bruģa akmenī. Pilī gan esmu vīlusies. No ārpuses tā izskatās tik iespaidīga un masīva, kamēr iekšpusē patiesībā nekā tāda nav. Nekas man nelika sajūsmā palikt ar pavērtu muti un arī senatnes elpa nebija tik spēcīga kā ielās. Tiesa, ir visnotaļ iespējams, ka vaina ir manī pašā un manās pārāk augstajās prasībās. Jebkurā gadījumā iesaku pili noteikti apmeklēt. Kaut gan nu jau es steidzos notikumiem pa priekšu. Pilī mēs todien nemaz nebijām.Toties mēs paēdām pusdienas, atsilām, apmeklējām Skotijas muzeju, vienu katedrāli un vienkārši pavazājāmies apkārt. Pēc tam atgriezāmies hostelī, lai mazliet atpūstos un sagatavotos vakarā paredzētajam pub-crawl.
Es izlēmu ieiet dušā, jo duša parasti ir viens no labākajiem paņēmieniem, lai sasildītos pēc dienas, kas pavadīta salstot. Oh, I have never been so wrong. Jau iepriekš daži no kompānijas bija izmēģinājuši dušas un teikuši, ka esot auksts. Markuss pat izteicās, ka tas, kas pārdzīvojis šīs dušas, spējot pārciest jebko. Es tomēr cerēju uz labāko un man jebkurā gadījumā vajadzēja dušu. Ha. Vispirms 5 minūtes gaidīju cerībā, ka ūdenim tikai vajag notecēties un tas kļūs siltāks par mēreni remdenu. Nekā. Nu neko, kas jādara, tas jādara. Protams, ka būtu pārāk vienkārši, ja duša būtu tikai remdena, tāpēc tajā brīdī, kas es stāvu ar šampūna pilniem matiem un man vairs nav citu variantu, kā vien turpināt iesākto, pazūd pat mēreni remdenais ūdens un paliek tikai aukstais. Man reiz likās, ka es nevaru būt vairāk nosalusi, kā Edinburgas skaistajās, bet aukstajās ielās. Izrādās, ka varu gan. Tā, lūk, man izgāja ar sildošo dušu - es iznācu ārā ar ledaini aukstām rokām un vēl vairāk pārsalusi nekā iepriekš. Nākamajās dienā parādījās lapa ar uzrakstu, ka šajās dušās siltais ūdens nav pieejams, lūdzu izmantojiet dušas stāvu zemāk. So now you tell me that?
Vakaru pavadījām pub-crawlā. Pieci pabi, katrā pa bezmaksas šotam, atlaides dzērieniem kā tādiem un apmēram 40 minūtes laika, lai izbaudītu. Vakara favorīti - šņabja šoti. Nekad nebūtu iedomājusies, ka ir iespējamas tika daudz garšu variācijas. Ceļā mājup uznāca kārtējais īsais sniegputenis, un mēs gājām pa tukšajām ielām pilnā balsī dziedot Ziemassvētku dziesmas. Pēdējā naksnīgā pietura pirms hosteļa izrādījās McDonalds. Eh, tas vienmēr sākas ar kāda vārdiem "I'm hungry", kāda atbildi "I know a place", kopīgu saskatīšanos un dziļu nopūtu, lai beigtos ar sēdēšanu McDonaldā, piebāztiem vaigiem un uzspēlēti nosodošiem skatieniem vienam uz otru.
Nākamajā dienā sākām ar pils apmeklējumu, kuru jau pasteidzos pieminēt iepriekš. Vēl pirms iešanas iekšā mēs palūdzām random garāmgājēju uzņemt kopfoto. Viss labi un jauki, bet tad, random personai atdodot kameru man, kaut kas samisējās un tā ar skaistu blīkšķi piezemējās uz bruģa. Gabalos nesašķīda, bet šis tas no vietas izleca, ekrāns nodzisa un objektīvs palika atvērts. Laimīgā kārtā un pavisam nejauši man pa rokai bija veseli 4 inženieri, kas desmit minūtes kopīgi kaut ko bakstīja, stūma, spieda un ik pa brīdim nolamājās, lai atgrieztu man mazliet apdauzītu, bet pavisam noteikti darbojošos kameru. Tagad on/off podziņa un visgalvenākā no pogām spiežas ar lielāku piepūli un reaģē lēnāk, bet tie ir sīkumi, salīdzinot ar iepriecinošo faktu, ka blakus redzamais kopfoto nebija pēdējais šīs kameras dzīvē.Pēc pāris stundu ilgas klīšanas pa pils teritoriju paēdām (atkal) un devāmies tūrē pa veikaliem. Gan suvenīru veikaliņi, gan grāmatu veikals, gan apģērbu veikals... Piekusuši ievilkāmies atpakaļ hostelī, apsēdamies un jau uzreiz cēlāmies, lai dotos tālāk - vakara tūrē par Edinburgas tumšo pusi. Ne gluži spoku stāsti un rēgi, nē. Tieši otrādi - tumšākās un drūmākās pilsētas vēstures lappuses, kas ir tik reālas, ka jūtos ļoti labi, dzīvojot 21.gadsimtā, nevis pārsimts gadus iepriekš. Līķu zagļi, kanibālu ģimenīte, incests, slepkavības, raganu medības un kapsētas. Lieki teikt, ka atkal pārsalām un vakaru beidzām kārtējā pabā, lai paēstu un sasildītos.
Nākamajā rītā atstājām Edinburgu, lai dotos uz Glāzgovu. Katedrāle, kapsēta (jā, kārtējā), jokaina viduslaiku māja, galvenais laukums... Bijām ceļā uz muzejiem no pretējā pilsētas gala, kad sapratām, ka nepagūsim līdz slēgšanas laikam. Tad nu sākām stiept gumiju - tirdzniecības centrs, suvenīru veikaliņi, ielas... Beidzot sagaidījām laiku, par kuru ātrāk nedrīkstējām iet vakariņās (pat nezinu, kāpēc, bet tā nu bijām izdomājuši), un laimīgi nogruntējāmies pabā uz krietnām divām stundām. Vakariņas, sarunas par dzīvi, dzērieni, sarunas par ceļojumu...Un tad nāca garā odiseja, lai tiktu mājās. Oi, tas bija smagi. Mēs izbraucām no Glāzgovas vienpadsmitos vakarā. Bijām domājuši autobusā nofraktēt katrs sev divas sēdvietas (jo autobuss nakts vidū noteikti nebūs pilns) un mierīgi čučēt visu ceļu. Kā tad. Šitāds naivums mūsu vecumā. Autobusā ne tikai nebija gana daudz vietu, lai izsēstos pa vienam, bet mēs pat nesēdējām kopā, jo tad, kad tikām iekšā, visi pirms mums jau bija izsēdušies pa vienam. Sekoja piecas stundas, esot iesprostotai savā vietā, ik pa brīdim iemiegot, bet uzreiz pamostoties, jo kaut kas sāp, tirpst vai spiež un traucē gulēt. Ap trijiem iebraucām Mančesterā, kur bija jāgaida trīs stundas līdz citam autobusam, kas mūs beidzot nogādātu Lboro. Vēl pirms ceļojuma sākuma mēs smējāmies, ka būs mums nakts tūrisms pa pilsētu. Ļoti smieklīgi. Vienīgais tūrisms, ko veicām, bija apgriešanās no viena sāna uz otru. Tieši tā, mēs nolikāmies uz stacijas metāla krēsliem un likāmies gulēt. Man gan, protams, atkal paveicās, tāpat kā iepriekš ar dušu. Es biju neveiksmīgi izvēlējusies vienīgo solu, zem kura nebija paslēpti radiatori. Kamēr pārējie mierīgi un silti čučēja, es čučēju un drebinājos. Šis gan man tapa zināms tikai no rīta, kad apsēdos uz cita krēsla, zem kura bija sildītāji. Mana reakcija - omg, te ir sildītāji? Pārējo reakcija - nu daaaa, zem visiem ir. Es tāda - nu lieliski, es izvēlos gulēšanai vienīgo solu visā stacijā, zem kura nav radiatori. Tad visi krietnu brīdi par mani uzjautrinājās. :) Bet jā. Mūs stacijā ap pussešiem pamodināja stacijas nakts dežurants: "Klau, jums jāceļas. Ir rīts, nakts ir beigusies, un jūs vairs nevarat būt guļus. Drīz nāks menedžeri un jums jābūt sēdus. Varat turpināt gulēt, tikai ne guļus." Tas likās mazliet jocīgi, bet labi, kāpēc ne. Tāpat sešos atiet mūsu autobuss, tāpēc tas neko diži daudz nemaina. Es droši vien izskatījos pavisam apburoša pēc tās nakts, jo pat stacijas uzraugi uzjautrinājās par manu saīgušo sejas izteiksmi, nemaz nerunājot par pārējo kompāniju. Pēdējais pārbrauciens bija vislabākais no visiem - autobusa aizmugure pilnīgi mūsu rīcībā, ērti krēsli, katram divas sēdvietas un četras stundas mierīga miega, vienlaikus tuvojoties mājām. Lboro iebraucām ap desmitiem un ar to arī Skotijas epopeja bija beigusies.
Wow. Šis tiešām ir nežēlīgi garš posts. Bet tas nozīmē tikai to, ka man gāja lieliski. Es vienmēr sliecos uz grafomāniju un dalīšanos ar notiekošo, kad esmu laimīga un man iet jautri. Ja izturēji līdz beigām un joprojām lasi, tad apsveicu - tu esi mans varonis/-e. Balvā tev -
Un jā. Es beidzot pārstāju rakstīt. Vari ar pilnām tiesībām atviegloti nopūsties.
