Esmu negribīgi, bet nenovēršami iebraukusi savā pirmspēdējā mēnesī. Kas būtu domājis, ka laiks paskries tik ātri? Un lai kā man gribētos izvairīties no gaudulīgajām notīm par mājup braukšanu, īsti neizdodas. Tas ir tāpat kā janvārī pirms braukšanas šurp: dari visu kā parasti, centies tam īpašu uzmanību nepievērst, bet kaut kur pakausī visu laiku tā doma klusi sēž un nepazūd. Es atvainojos jau iepriekš par turpmākajām nedēļām. Ir visnotaļ iespējams, ka kļūs arvien gaudulīgāk.
Kas pa šo laiku noticis? Hmmm...
Esam sevi "atbrīvojušas" no krietna daudzuma lekciju apmeklējuma, un skolas darbus esmu visnotaļ veiksmīgi ievilkusi tā, ka nu jau sāk smelties mutē. Diez vai tas ir kas negaidīts. Vai esmu tevi pārsteigusi ar šo paziņojumu? Nē? Ha, tā jau man likās. Es pat būtu varējusi saderēt, ka tas absolūti nevienu nepārsteidz. Tas, ka es jau krietnu pusotru mēnesi "mēģinu" sākt mācīties, ir ilūzija, kurai ticēju tikai es pati. Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem, nudien. :)
Bet nevarētu teikt, ka es žēlojos. Pati tik tālu ieķēpājos, to es labi apzinos. Un īsti neko palaidusi garām arī neesmu - esmu bijusi gan Liverpūlē, gan dzimšanas dienas gaļas cepšanā, gan Londonā, gan pabā... Tātad viss kārtībā. Ar skolas darbiem galā tikšu. Iespējams tas prasīs naktis, saulainas dienas bibliotēkā un smadzeņu nojūgšanos, bet izdarīšu, iesniegšu un tāpat pagūšu paballēties. Man prioritātes ir skaidras: party now, study later. :)
Tas nu būtu pateikts, tagad var nedaudz pievērsties sabiedriskās dzīves daļai.
Liverpūle - jauka pilsēta. Tur nav nekā gana veca, lai mana iekšējā vēsturniece aiz laimes spiegtu, bet ne tas, ne pamatīgais vējš netraucēja pavadīt lielisku dienu. Izstaigājām trīs muzejus, uzbraucām augšā radio tornī krietnu pārsimts metru augstumā, redzējām katedrāli un vispār daudz staigājām arī pa pašu pilsētu kā tādu. Gara diena, diezgan nogurdinoša, bet gāja ļooooti jautri un trakulīgi. Kā jau iepriekš esmu secinājusi - man veicas šeit iepazīt tieši vistrakākos un foršākos no cilvēkiem.
Bēdīgā kārtā no visiem iepriekš minētajiem foršajiem un trakajiem cilvēkiem tikai vienam dzimšanas diena iekrīt šī semestra laikā, tāpēc, protams, tas bija jānosvin ar vērienu. Vēriens sanāca drusku slinks, bet tāpēc bija ne mazāk lieliski. Tā kā laiks bija absolūti burvīgs, tad pasākums tika organizēts gaļas cepšanas formātā. Jubilārs bija viens no itāļiem, un mums par izbrīnu pasākuma sākums tika noteikts itāļiem netipiski agri - jau vienos dienā. Mēs ar Elzu no rīta nobremzējām krietni ilgi, tad bija jāiet uz veikalu, tad bija jāsasmērē maizītes, ko paņemt līdzi... Long story short: mēs ieradāmies pusotru stundu vēlāk. Jebkurā citā gadījumā mēs jau būtu saņēmušas kaudzi zvanu ar jautājumiem par mūsu atrašanās vietu un ierašanās laiku, nokavējušas visu ēdienu un sadusmojušas organizatorus. But you've got to love "the italian way". :) Mums ierodoties jau minēto pusotru stundu vēlāk ar uzkodu maizīšu bļodu rokās, skats ir krietni vien uzjautrinošs. Viesi izlaidušies zālītē, bauda sauli un tukšo bundžas / glāzes / pudeles, kamēr ap grilu spieto pieci itāļi un kaut ko ļoti kaismīgi savā starpā mēģina sadalīt. Nekas necepas, tikai uz tuvākā soliņa atrodas kaste ar jau pamatīgu daudzumu tukšu dzērienu taru. Mūsu maizītes pazuda gaismas ātrumā, jo (kā atzinās ne tikai viesi, bet arī paši grilmeistari / organizatori itāļi) ēst gribas, bet nava ta ko! Nekas tā arī nesāka cepties vēl krietnu pusstundu jeb vismaz divas stundas pēc oficiālā pasākuma sākuma. :) Kopumā tomēr viss bija lieliski - saulīte, gaļa, laba kompānija, gulšņāšana zālītē un nekādas steigas. Noslaistījāmies visu dienu līdz pat kādiem septiņiem, astoņiem vakarā, kad kļuva manāmi vēss un tie, kas vēl bija palikuši, beidzot izklīda pa mājām. Es pat mazliet pieķēru brūnumu uz pleciem - sauļošanās sezona atklāta, jēj!
Pavisam svaigākais no sabiedriskās dzīves - vakars Londonā. Zinot, ka iepriekš neesmu bijusi lielā sajūsmā par šo metropoli, var rasties izbrīns par to, ko vēl tur meklēju. Nu, vienam no itāļiem ar draugu bija caur kontaktiem sarunāta tāda kā neliela performance bārā. Lai mēs laistu ko tādu garām? Ne par ko. Tad nu no Lboro devāmies pavisam neliela (divi cilvēki, hahaha) atbalsta grupiņa līdzi mūsu diviem mūziķiem, Londonā pievienojās vēl cilvēki, un tas viss atkal beidzās ar nakti ļoti daudzu itāļu sabiedrībā. Ap šo laiku man jau vajadzētu būt pieradušai pie tāda iznākuma. :) Uzstāšanās tāda drusku interesanta sanāca, bet puiši gods godam nospēlēja, viss tika iemūžināts video un visi bija visnotaļ apmierināti. Pārnakšņojām hostelī un nākamajā dienā nesteidzīgi paslaistījāmies pa pilsētu gana tālu no lielajiem tūristu pūļiem, izpļāpājāmies ar hosteļa iemītniekiem un darbiniekiem, kas ir seni paziņas vienam no itāļiem, turpat hostelī arī paēdām itāļu gatavotus makaronus, man atļāva nomazgāt traukus, iedzērām tur kafiju, nopļāpājāmies vēl un mierīgi devāmies uz staciju. Jāsaka, ka šis bija labākais no maniem trim Londonas apmeklējumiem un ka mūsu mūziķim un pilsētas zinātājam izdevās pārvērst manu nepatiku par krietni pozitīvākām emocijām un vēlmi atgriezties.
 |
| Tā arī manas smadzenītes... |
Kaut kā tā. Bet ir vēl kas. Ir vēl tas, kāpēc šo ierakstu sauc tieši šādi.
Nav tā, ka es, esot šeit, apzināti pārskatu savus viedokļus, pārliecības, zināšanas un domas par lietām. Drīzāk ar visādām jaunām pieredzēm un notikumiem viss manā galvā pats pārkārtojas. Ir tā it kā tur notiek nekontrolēta, pašplūsmā esoša revīzija, un es tikai kādu rītu pamostos un saprotu, ka uz kaut ko atkal skatos savādāk, nekā iepriekš. Un sagadījies tā, ka, arvien tuvāk nākot šī piedzīvojuma beigām, arvien aktīvāk viss revidējas.
Ja es iepriekš uz paredzamu iepazīšanos ar svešiem cilvēkiem skatījos kā uz gaidāmu vizīti pie zobārsta, tad tagad es to ja ne gluži gaidu, tad vismaz uztveru mierīgi. Vairs neredzu šos cilvēkus kā "svešus", drīzāk kā "jaunus". Iespējams es viņus nekad vairs neredzēšu, bet vismaz uz brīdi mūsu dzīves krustosies un nevar zināt, kas interesants notiks. Es izbaudu sarunas par visādām tēmām, labprāt runāju par to, no kurienes esmu, ko daru UK, un uzzinu to pašu par citiem. Pēdējo divu dienu laikā esmu satikusi sešus jaunus cilvēkus, kurus visticamāk vairs nesatikšu, bet tas bija lieliski tāpat.
Tas likumsakarīgi noved pie nākamā soļa - man ļoti patīk hosteļi! Tas lielākoties nozīmē jaunus, atraktīvus un atvērtus cilvēki no dažādām pasaules valstīm, kas gatavi komunicēt un izklaidēties. Paši hosteļi mēdz būt vecās ēkās, kas pielāgotas jaunajam pielietojumam visādos interesantos veidos, un telpas mēdz būt visādi jancīgi un jautri apgleznotas, apzīmētas vai noformētas, jo tieši tā ir hosteļu būtība - jaunība, maksimālisms un dzīvesprieks. Tas, ka viss šis nāk par smieklīgi zemām cenām, ir tikai papildus bonuss. :)
Esmu bijusi pārāk pasīva, pārāk iegrimusi visā pazīstamajā un zināmajā ap mani. Vajag meklēt jaunas lietas, pieredzes un sajūtas, citādi vienkārši nav interesanti dzīvot, bet mums kopumā ir atvēlēts pārāk maz laika, lai dzīvotu neinteresanti. Vajag vairāk spontanitātes, piedzīvojumu, trakulības. Kad vēl, ja ne tagad? Kas traucē vienu dienu piecelties, paņemt līdzi pirmo draugu, kas paceļ telefonu, ielekt autobusā uz kaut kurieni un aizbraukt piedzīvojumā?
Un es esmu gandrīz jau pārstājusi jūs mocīt ar saviem nakts filozofijas uzplūdiem, vēl tikai pēdējais, ko gribēju pateikt: ja reiz man likās, ka ārpus LV man nekas cits bez tūrisma nav meklējams, tad tagad zinu, ka tā ir bijusi stipri aprobežota un ļoti nepareiza doma. Pasaule ir plaša, daudzveidīga un es gribu to piedzīvot. Uz to arī tēmēšu.
*Billy Talent - Fallen Leaves
