Rīta izklaides

Pēdējo 24 stundu laikā trīs ugunsgrēka trauksmes. Nu labi, divas, jo viena bija plānots izmēģinājums. Bet tas tik un tā ir daudz par daudz. What the hell???

Vakar desmitos no rīta uz brīdi ieslēdzās sirēnas, bet tas ir normāli, jo trešdienu rīti ir laiks, kad tās vienmēr izmēģina. No suprises there. Pamosties, nolamājies un guli tālāk.
Vakarnakt ap vieniem / diviem pēkšņi tika pārtraukta ballīte Students Union ēkā. Dīdžejs nogrieza mūziku, un darbinieki sāka visus dzīt ārā. Ironiski mazliet, bet tas notika tieši brīdī, kad jau biju nodomājusi iet uz māju pusi. Lieliski, es savā blondīnes prātiņā vispirms nodomāju, es tik pa ceļam paņemšu mēteli no 2.stāva un pēc desmit minūtēm jau būšu gultā! Nekā. Augšā uz otro stāvu nelaiž un tas beidzās ar kādām 15 minūtēm, stāvot ārā aukstumā un slapjumā. Nosalām diezgan.
Un vēl - ja atceraties vienu no britu dīvainībām, kuru pieminēju savos pirmajos ierakstos? Nu jā. Šis trakums ir vēl uzskatāmāks, ja pavēro publiku ierodamies pasākumā. (Un es šobrīd pat nerunāšu par meiteņu kopumā padrausmīgo gaumi valkāt bezjēdzīgi augstus papēžus vai vismaz platformu (vakar pat sniga, dieva dēļ!) un izkrāsot sevi labākajās indiāņu kaujas krāsojumu tradīcijās). Meitenes nāk tajos nežēlīgi īsajos šortos, kas tikpat labi ir apakšbikses, svārkos, bieži pat bez zeķbiksēm un pavisam noteikti bez virsjakām. Labākajā gadījumā viņām ir plānās jaciņas, ko normāls cilvēks izvilktu no skapja ne ātrāk par maiju. Bet ārā ir februāris!!! Situācija ir drusku labāka ar puišiem, bet tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu garderobe pat ballītēs bieži ir apģērbs ar garām rokām. Tomēr arī viņiem virsjaku nav. Mēs, erasmusieši, kaut arī lielākoties atbraukuši no aukstākām valstīm kā UK, nespējam beigt par šo brīnīties.
Bet jā es aizpļāpājos. Stāsts bija par uguns trauksmēm. Pirms pusstundas mani no gultas izcēla trauksme, kas neapklusa uzreiz pēc pirmās iegaudošanās, kā to dara izmēģinājuma trauksme. Nu ko, pusaizmigusi lecu no gultas ārā, pa tumsu sameklēju maku, telefonu, ietinos mētelī, kājās botas un dodos vispārējās plūsmas virzienā. Sajūta izteikti nepatīkama - ej, kur visi, nezini, kas notiek, un ceri, ka nav noticis nekas reāli slikts. Visi aizgājām uz kopējo atpūtas istabu, kas atrodas pāri ielai, un tur mūs sagaida koju priekšnieks, lai parunātu ar mums par pēdējā laikā saņemtām sūdzībām par troksni un pārtikas speršanu no ledusskapjiem. Un viss! Vai tāpēc vajadzēja izcelt no gultām pusastoņos no rīta ar ugungrēka sirēnu? Es vēl būtu varējusi gulēt krietnu stundu! Skuju, Anniņ!

Njā. Teikt, ka šobrīd neesmu labākajā omā, būtu pamatīgs understatement. Tā kā man vēl ir pusotra stunda laika līdz brīdim, kad jātaisās uz lekcijām, tad laikam jau būtu īstais laiks iet pēc tējas un maizītēm ar šoko krēmu. Tas parasti uzmundrina. Katrā ziņā dienas iesākums ir visnotaļ... straujš. :D

Edit (plkst. 12:08): Pirms brīža dabūju nākamo trauksmi - izrādās, ka departamenta ēkā šodien ir sirēnu izmēģinājums. Varbūt nu jau pietiks? That makes it 4th in 25 hours. A bit too much, I think.