Tvaiks un dubļi

Izskatās, ka viena no lietām, ko iemācīšos Erasmus semestra laikā, būs līšana pāri dažāda veida sētām un žogiem. Tā ir absolūti nepieciešama prasme, lai apgūtu un izpētītu Anglijas laukus un pļavas. Bet es līdz tam vēl tikšu. Vispirms par to, kā līdz tam vispār nonāca.

Viss sākās ar izbraucienu tvaika lokomotīvē. Prieks, ka britiem ir izdevies ko tik unikālu saglabāt un pāvērst par lielisku izklaidi. Pat stacijas ir saglabātas pēc iespējas tuvāk kādreizējam izskatam, ar veciem svariem, koferu ratiem un plakātiem.
Pēc īsa izbrauciena mēs izkāpām no vilciena kaut kur nekurienes vidū un uzsākām ceļu atpakaļ uz Lafboro. Ne jau pa šoseju vai kaut ko vismaz asfaltētu! Tāds nebija mērķis. Mēs pametām civilizāciju un devāmies tieši iekšā laukos un pļavās, izmantojot taciņas jeb public footpaths, kas ir atzīmētas tikai diezgan sīkā kartē. Nevarētu gan teikt, ka bijām ļoti gatavi kam tādam. Paulai un Niko bija vispiemērotākais apģērbs un apavi, kamēr Elza, Bens un es bijām botās / kedās un laimīgā neziņā par tuvākajās stundās gaidāmo.
Kaut gan mūsu ilūzijas par laisku pastaigu tika sagrautas ātri vien. Dubļi, dubļi, dubļi. Un pat ne tā, ka mazliet. Drīzāk tā, ka vietām būtu prasījusies laiva. Tad nu nācās improvizēt, lai saglabātu sausas un kaut nosacīti tīras kājas. Mēs lēcām, laipojām pa akmeņiem un zariem, veicām apkārtceļus, vilkām viens otru un pat līdām pāri sētām un pat dažām dzeloņdrātīm. Izklausās diezgan pabriesmīgi laikam, bet tas bija lieliski! Vismaz diena pavadīta aktīvi, jautri un smejoties, nevis sēžot pabā pie glāzes.
Beigās, kad nonācām atpakaļ civilizācijā un uz asfaltētiem ceļiem, tas bija vienkārši... garlaicīgi. Viegli un bez mocībām, jā, bet pēkšņi iešana vairs nebija jautra un katrs nākamais solis prasīja vairāk piepūles, nekā laušanās caur brikšņiem vai laipošana pa slidenu nogāzi. Izvēlieties grūtāko no ceļiem, mani mīļie! Tas ir daudz jautrāk, foršāk un sajūta pēc tam, kad esat to veiksmīgi pievārējuši, ir lieliska. :)
Un tagad laiks bildēm. Tās izsaka vairāk nekā vārdi, jo, lai kā es arī censtos, nav iespējams aprakstīt šī piedzīvojuma episkumu. Bildes dod labāku iespaidu, kaut gan arī tās ir vien plakani kadri no visa šodien piedzīvotā.

Šī ir vislieliskākā šokolādes kūka jebkad. Un tā mūs gandrīz piebeidza. Apēst ko  tādu pirms pārgājiena nav gluži spožākā no idejām.

Un ar šo viss sākās. Pēdējais skats atpakaļ uz civilizāciju.

 

 

  

 

 

* Lenny Kravitz - Are You Gonna Go My Way