Mind the gap

Esmu tik tikko ienākusi pa durvīm no otrā izbrauciena uz Londonu, kad pienāk vispirms viens zvans ar jautājumu, vai šovakar iešu uz pilsētu izklaidēties, pēc tam Facebookā tas pats jautājums un tad arī otrs zvans. Visi tā sailgojušies, vai? Grūti tam noticēt kaut kā. Bet ir pārsteidzoši patīkami atgriezties Lboro - mājās. Šovakar man paredzēta tikai atpūta un filma, nekādas staigāšanas.

Uz Londonu braucu satikt Lauru un nedēļas nogale tik tiešām iesākās labākajās mūsu tradīcijās. Vispirms divas stundas pirms kāpšanas autobusā un tieši kursadarba grupas apspriedes vidū man piezvana no rezervētās viesu mājas un saka, ka diemžēl mums paredzētās istabas iemītnieks ir nokavējis savu lidojumu, tāpēc nevarot atbrīvot istabu. Mums varot par to pašu cenu piedāvāt istabu citā ēkā, kas atrodoties turpat blakus. Saku, ka labi, lai būtu, jo kaut kur taču mums jānakšņo. Paiet kāda pusstunda un man zvana vēlreiz: nē, diemžēl rezevāciju nākoties atcelt vispār. Viņiem ļoti žēl, viņi ļoti atvainojas, protams, pirmo iemaksu mums atgriezīs un varot mēģināt mums sameklēt citu vietu aptuveni tajā rajonā par aptuveni to cenu. Tad nu beigās tikām pie naktsmājām kādā mistiskā viesu mājā ļoooooti tālu no Londonas centra.
Vietiņa ne no izcilākajām - nepatīkams rajons, mūžības brauciena attālumā (pat tad, kad beidzot bijām tikušas ārā no metro, bija jāņem vēl autobuss) un diezgan paplucis viss tur, bet tas tomēr bija jumts virs galvas, tā ka īpaši žēloties neklājas. Blakus istabā gan dabūjām vienu pavecu un īgnu indieti, kas desmitos vakarā dauzījās pie sienas un durvīm, jo viņam rīt esot agri jāceļas un mēs viņam traucējot gulēt. Mēs tikai runājām! Nu neko, turpinājām savas sarunas čukstus. Mēs bijām pat tik klusas, ka ap pusnakti dzirdējām viņu aiz sienas krācam.

Nākamajā dienā kā piecēlāmies un izgājām no savas bāzes, tā visu dienu uz kājām un tik staigājām. Sākām ar apmēram divām stundām Tauerā, tad aizsoļojām līdz Sv.Paula katedrālei, no turienes uz Britu muzeju, kur nostaigājām arī vismaz pusotru stundu. Pēc tam caur suvenīru veikaliņiem aizklīdām uz Lesterskvēru, lai no turienes dotos uz Trafalgaras laukumu. Pēc tam gan Seintdžeimsa parku pa The Mall uz Bekingemas pili, parkam pa otru pusi jeb Birdcage walk atpakaļ uz Parlamenta laukumu un tad taaaaaaaisni pa Victoria Street  līdz pat metro. Tas varbūt neliekas daudz, bet tas IR daudz un pie tam ļoti. Kad vakarā tikām atpakaļ uz savu čuhņu, tad vienīgais, par ko vairs domājām, bija gulta.

Brokastis viņi tur pasniedz nesaprātīgi agri - no septiņiem līdz apmēram deviņiem. Tāpēc, kad mums astoņos no rīta nakāmajā rītā zvanīja modinātājs uz brokastīm, mēs pacēlām galvas no spilveniem, pusaizmigušas pablenzām viena uz otru, sapratāmies bez vārdiem un turpinājām gulēt. Reizēm pat ēdiens nav gana spēcīga motivācija, lai celtos. :D Pēc iepriekšējās dienas nebijām motivētas vispār ne uz ko citu, kā vien laisku gulēšanu parka zālītē un saules baudīšanu, tāpēc ar to arī nodarbojāmies, kad izrakstījāmies no viesu mājas un pēc stundas ceļojuma beidzot nonācām centrā. Satikām arī vienu no maniem Lboro draugiem, kas Londonā izklaidējas pats ar savu draugu bariņu.

Ko sapratu pavisam skaidri - Londona nav man. Jokaini, jo esmu par to sapņojusi un kaifojusi kopš vien sevi atceros. Galīgi vairs nepateikšu, kad un kāpēc man tas tā iesēdās, bet Londona vienmēr ir bijusi tāds kā mans absolūtais tūrisma mērķis. Bet nu, kad esmu tur jau divas reizes, tad jāsaka, ka man nepatīk. Nepatīk milzīgās cilvēku masas, dārgās cenas, nebeidzamās auto straumes. Nepatīk, ka dzirdu visas iespējamās valodas, bet ne angļu. Man tur nav tās sajūtas, ko jau minēju postā par Edinburgu - tā netveramā vēstures elpa, apziņa, ka šeit, šajās sienās pirms daudziem gadiem kaut kas ir noticis, bet nu es stāvu tieši tajā vietā un to jūtu. Galīgi neesmu stipra Skotijas vēsturē, kamēr par Londonu šo to zinu, tomēr tieši Edinburgā ķēru pilnīgu kaifu no šīs sajūtas, kamēr Londonā tā klusēja, automašīnu un dažādu krāsu cilvēku drūzmas pilnīgi nomākta. Ar zināmu pārsteiguma devu pieķēru sevi ļoti, ļoti ilgojamies pēc Lboro klusuma, miera un māju sajūtas. Kad es šo dienu laikā domāju "Gribu mājās!", es ar to domāju tikai un vienīgi Lboro.

Tā nu tas ir. Bija milzu prieks satikt Lauru un izpļāpāties, jo kurš gan vēl ir tik ļoti ar mani vienā laivā kā viņa? :) Tomēr Londonā man vairs nekas nav pazudis. Vēl ir divas lietas, ko gribētu tur apskatīt, bet tas izmaksā pārāk neprātīgi daudz, tāpēc lai arī paliek. Man gan vēl paredzēts vēl viens izbrauciens uz Londonu tuvākajās nedēļās, bet tas tik uz vienu nakti un galīgi ne zem tūrisma iedaļas. Par to gan jau vēlāk, kad nāks tuvāk vai arī jau būs noticis. Pagaidām atgriežos skolas dzīvē un sabiedriskajā apritē, no kuras biju izkritusi tikai uz šo nedēļas nogali, bet jau paguvu šo to palaist garām. :)

* The Killers - When You Were Young