Vienkārši ieraksts

Gribēju ieiet Draugos, bet Draugi šobrīd ir nobrukuši. Neatliek nekas cits, kā vien ierakstīt kaut ko šeit.

Ar šodienu (zinu, ka ir viens naktī, bet es vēl dzīvoju pirmdienā) atsākās lekcijas. Visi kursi tie paši, grafiks tas pats, tā ka nekas diži jauns šajā jomā man ziņojams nav. Rīt uzzināsim savu pirmo britu zemē nopelnīto atzīmi. Ir bail un pat diezgan ļoti. Kopējā pasniedzējas atsauksme par visu kursa atzīmēm kopumā nebija pārāk daudzsološa, jo īpaši mums. Jā, mēs gan atbraucām ar angļu valodas prasmju līmeni "proficient", kas nozīmē gandrīz vai dzimtās valodas līmeni, bet būsim reāli - nu kāda iespēja? Mani gan mierina doma, ka visu izdarīju ja arī gandrīz pēdējā brīdī, tad vismaz pēc labākās sirdsapziņas. Šaubos, ka latviski būtu uzrakstījusi ko saturīgāku, tikai droši vien gramatiski un stilistiski pareizāk.

Šī nedēļas nogale man paredzēta Londonā ar Lauru, bet pati nedēļa paies mācībās (jā, es tiešām mācos :p ) un visāda veida izklaidēs. Pavasaris ir iestājies, esmu pārkāpusi no sarkanā mētelīša uz ko plānāku. Ārā silti un, protams, visi briti ir momentā pārgājuši uz tādu atkailināšanās līmeni, kas mums būtu pieņemams jūlijā, kad Jāņi ir pagājuši un beidzot sāk kļūt reāli silts. Kaut gan man nevajadzētu par to brīnīties, ja viņi marta sniegos un -5 grādos tik un tā staigāja šortos un bez īpašām jakām.

Kas vēl? Es spēlēju galda tenisu un dziedu. Spēlē visa kompānija, un es tieku trenēta, lai, kā dažs izteicās, komandā būtu dzimumu līdzsvars. Jā, tas tik ir līdzsvars - 7 puiši un es. :) Labi, labi, tas ir tikai joks. No sākuma es vienkārši lasīju grāmatu un vēroju viņus, tad mani pierunāja paspēlēt, un nu jau man negribīgi nākas atzīt, ka ir iepaticies un ka prasmes uzlabojas. Es gan joprojām spēlēju slikti - lielākā daļa bumbiņu nemaz nepiezemējas uz galda, bet gan uz grīdas. Kas attiecas uz dziedāšanu... Man parasti nepatīk dziedāt, kad citi dzird, tāpēc to daru mājās vienatnē pa virsu ļoti skaļai mūzikai. Tomēr arī šajā jomā pamazām esmu sevi pārvarējusi pat tik ļoti, ka vienā no daudzajām pasēdēšanām ne-pabā es diezgan šķībi nodziedāju "Ai, jel manu vieglu prātu". Ļoti veiksmīgā kārtā turpat bija mans mīļais brālītis, kas šo lielisko performanci uzņēma video. Oh, the horror! Pie citiem priekšnesumiem piederas Ziemassvētku dziesmas Skotijā, jebkura random dziesma, nākot mājās no pilsētas, dziedāšana līdzi pabu fona mūzikai un latviešu dziesmu maratons vienas galda tenisa sesijas laikā.

Bet tieši par to jau ir visa šī pieredze, vai ne? Atklāt jaunus apvāršņus gan ģeogrāfiski, gan iekšēji. Uzzināt par sevi to, ko mājās, dīvānā, zem segas nekādi nevar uzzināt. Vakar Marta jautāja par pēdējā laika atklāsmēm. Nu, atklāsmju man ir daudz, tas ir fakts, bet lielākā daļa no tām ir pavisam netveramas un neformulējamas skaidros vārdos. Drīzāk tā ir iekšēja sajūta, ka kaut kas ir mainījies. Apziņa, ka var darīt un uztvert lietas arī savādāk un ka tas jaunais skatījums pat ir labāks par veco. Pārliecība, ka mana LV dzīve vairs nebūs tāda kā iepriekš. Bet es jau te iebraucu filozofijā. Tā nav laba ideja, ko realizēt nu jau krietni pāri vieniem naktī (bet bija viens, kad sāku rakstīt). Ir man arī dažas pavisam skaidras un nesarežģītas atziņas: Plauktā vienmēr jābūt vienai burciņai apelsīnu marmelādes un otrai burciņai šoko krēma. Es esmu pat ļoooti kārtīga, salīdzinot ar maniem kaimiņiem. Briti ir ārkārtīgi pieklājīgi, bet tiecas visas pašsaprotamās lietas sarežģīt un darīt kaut kā jokaini. Man labāk patīk rakstīt pa līnijām, nevis rūtiņām. Esmu pilnīgi nepareizi iekārtojusi visus savus mājas augstskolas pierakstus. Man nav ne jausmas, ko nozīmē vārdu salikums "Information science".

Un mana pēdējā šīvakara atziņa - laikam būtu prātīgi iet gulēt, jo rīt kaut kā nebūt jāaiziet uz lekcijām, bet pulkstenis jau tuvojas diviem.

Tā arī darīšu. Varbūt.

* The Killers - Runaways